Kā runāt ar bērnu grūtos brīžos

2013. gada 21. novembrī esam piedzīvojuši traģiskāko nelaimi vairāku gadu desmitu laikā. Arī tad, ja tuvinieki, paziņas nav cietuši, mēs jūtam līdzi cietušajiem un daudzi no mums piedzīvo sēras, skumjas, dusmas, bezpalīdzības sajūtu, bailes… Arī bērni, kuru ģimenes personīgi nav skārusi traģēdija, dzīvo līdzi notikušajam, dzird par to no pieaugušajiem, medijiem. Informācija par traģiskiem notikumiem, kuros gājuši bojā cilvēki ir satraucoša ikvienam bērnam un bieži rada bailes par savu un savas ģimenes drošību. Jo lielāka neskaidrība par notikušo, jo vairāk vietas fantāzijām, kas var pat pārspēt reālos draudus. Tāpat kā pieaugušajiem arī bērniem var parādīties bailes no dažādām vietām, piemēram, veikaliem, telpām, slikti sapņi, nemiers vai nomāktība. Tā kā bērnu spējas tikt galā ar smagām jūtām un pieredzi vēl tikai attīstās, īpaši svarīgi, lai mēs, pieaugušie, esam kopā ar viņiem, pamanām un atbalstām. Pamaniet, kas notiek ar jūsu bērnu - ko viņš ir dzirdējis, ko viņš par to domā un kā jūtas.

Kā runāt par notikušo ar bērniem saudzējošā veidā?

Tas ir ļoti personīgs lēmums, vai runāt ar bērnu par notikušo un kā par to runāt. Tas atkarīgs no bērna vecuma, jūtīguma, patreizējās dzīves situācijas un citiem faktoriem. Ir saprotami, ka vēloties pasargāt bērnus no satraucošām emocijām, vecāki izvairās par to runāt, tomēr satraucošs ir notikums, nevis saruna par to. Bērnam ir svarīgi just, ka var runāt par savām jūtām, domām. Izvairoties no smagajiem jautājumiem mēs atstājam bērnu vienu ar tiem. Tas, ka spējam būt kopā un dalīties smagos pārdzīvojumos, satuvina un vairo drošība sajūtu - mēs esam kopā, lai vai kas. Pat tad, ja mēs nerunājam par notikušo, ir liela iespēja, ka bērns par to dzirdēs no kāda cita - no masu medijiem, draugiem, skolotājiem. Tad, ja bērns zina par notikušo, bet pieaugušie izvairās par to runāt, bērns var justies vēl vairāk apdraudēts, jo notikušais ir pārāk briesmīgs, lai par to runātu. Tāpat bērnam nav iespējas kliedēt savas bažas par to, ka kaut kas ļauns varētu notikt arī ar viņu pašu vai tuviniekiem. Lai gan nav universālas receptes, kā runāt ar savu bērnu, labākais, ko varam darīt, ir būt vērīgiem un iejūtīgiem klausītājiem, atbildot uz bērnu jautājumiem vienkārši, saprotami un godīgi. Noskaidrojiet, ko bērns zina un domā par notikušo un vai viņam ir kādi jautājumi par to. Ja bērns nevēlas runāt par notikušo- respektējiet to un esiet atvērti, lai bērns var uzsākt sarunu vēlāk.

 

Parūpējieties par sevi!

Arī jums ir daudz dažādu pārdzīvojumu saistībā ar notikušo. Pavisam mazi bērni var vēl nesaprast notikušo, bet ir ļoti jūtīgi pret pieaugušo emocionālo stāvokli. Ja jūs esat satraukti, arī bērns pārņems šo satraukumu. Būt bēdīgam vai dusmīgam ir normāli, nebaidieties pastāstīt bērnam kā jūs jūtaties: „Es šobrīd esmu ļoti bēdīgs, jo…”. Tas, ka jūs spējat runāt par savam jūtām un domām atbilstoši bērna vecumam, palīdzēs arī bērnam uzticēties un dalīties un rast veidus kā sadzīvot ar smagām jūtām. Pastāstiet pozitīvu pieredzi, ko jūs darāt vai ko var darīt, kad jūtas skumīgs, nobijies vai dusmīgs. Piemēram, pastāstīt mammai, tētim, draugam…

Saskatīt cerību...

Tas kā pieaugušie reaģē, runā un rīkojas kritiskās situācijas, ietekmē veidu, kā bērns reaģēs grūtos brīžos. Ja spēsiet saskatīt cerību un risinājumus, tas palīdzēs veiksmīgāk tikt galā arī bērnam. Jūs varat būt piemērs, ka pat grūtākajās situācijās ir iespējas rīkoties, palīdzēt sev un citiem. Traģiski notikumi rada dziļas ciešanas, bet tas ir arī laiks, kad daudzi cilvēki rīkojas cēlsirdīgi, iejūtīgi un drosmīgi - runājiet ar bērniem par šiem darbiem un varoņiem. Bērni, tāpat kā pieaugušie, jūtas labāk, ja viņi var būt noderīgi, palīdzēt. Pat neliels, bērna vecumam atbilstošs, darbiņš mazina bezpalīdzības un baiļu sajūtu, palīdz justies drošāk zinot, ka grūtā brīdi arī man kāds palīdzēs un būs līdzās. Kā jūsu ģimene var palīdzēt un atbalstīt?

Esiet vērīgi!

Bieži vien bērni nerunā par to, kas tos satrauc tieši, bet tas izpaužas viņu rotaļās, zīmējumos vai kā aizkaitināmība, nemiers, slikti sapņi utml.  Šī ir iespēja uzsākt sarunu, lai pārrunātu, kas bērnu uztrauc, ko viņš ir dzirdējis un domā. Rituāli palīdz dot jūtām, emocijām ietvaru, izpaust tās. Pieminiet cietušos ar kādu kopīgu rituālu - piemēram, iededzot svecīti.

Pirmsskolas vecuma bērni

Ja iespējams, pasargājiet pirmsskolas vecuma bērnus no ziņām par lielām, biedējošam traģēdijām - tas var iedragāt bērna drošības sajūtu, kas šajā vecumā ir svarīgākā. Pievērsiet uzmanību informācijai, kuru bērns var saņemt no medijiem - bieži tā var būt nepiemērota bērna vecumam - traumējoša un nesaprotama. Pārrunājiet, kā bērns ir sapratis redzēto. Ja tomēr bērni uzzinājuši par notikušo, izskaidrojiet to, neiedziļinoties detaļās, un pastāstiet, kas tiek darīts, lai atrisinātu situāciju. Pārlieciniet bērnu, ka viņš ir drošībā. Centieties skaidri atbildēt uz katru bērna jautājumu. Lai gan var rasties iespaids, ka mazi bērni „īsti nesaprot” notikušo, kas saistīts ar viņu attīstības īpatnībām, piemēram, nepilnīga izpratne par nāves neatgriezeniskumu, bērni uztver biedējošos attēlus un informāciju, un tie var atstāt ilgstošu iespaidu. Mazi bērni notikumus bieži attiecina uz sevi un tiem ir ļoti dzīva fantāzija, tāpēc ir liela iespēja, ka viņi domās, ka kaut kas līdzīgs var notikt ar viņiem vai citiem ģimenes locekļiem. Svarīgākais šajā vecumā ir sniegt bērniem drošības sajūtu. Tas nozīmē - pieņemt viņu jūtas, lai kādas tās būtu (dusmas, skumjas, bailes…), būt blakus un ļaut bērnam sajust, ka viņa tuvinieki ir un būs viņam blakus un parūpēsies par viņu.

Autore - Kristīne Dūdiņa, raksts pilnā apjomā:

http://www.berniemdraudzigs.lv/2013/11/ka-runat-ar-bernu-par-briesmigiem-notikumiem/

Meklēt

Lietotāji tiešsaistē

Klātienē 60 viesi un nav reģistrētu lietotāju

Autorizācija